Nepārdomātā un ar sabiedrotajiem slikti saskaņotā vai daudzos gadījumos pat vispār nesaskaņotā ASV bruņoto spēku izvešana no Afganistānas ir izraisījusi plašu rezonansi arī Eiropas valstīs, kuru varas iestādēm šis solis rada ne mazākas, bet varbūt pat lielākas problēmas nekā pašām ASV.
2015. gadā par NATO padomdevēja, apmācību un atbalsta misiju pārtapušajā starptautisko drošības atbalsta spēku operācijā Afganistānā bija iesaistīti arī vērā ņemami Eiropas valstu militārie kontingenti, tostarp eiropiešiem, paralēli cīņai ar starptautisko terorismu, bija savas papildu intereses. Tā Lielbritānijai ļoti svarīga bija tās ģeopolitiskās ietekmes paplašināšana reģionā, Vācijai dalība Afganistānas operācijā, kuras dēļ nācās pārvarēt ievērojamu iekšpolitisko pretestību, kļuva par pirmo militāro misiju aiz valsts robežām pēc Otrā pasaules kara beigām un attiecīgi tika uzskatīta par svarīgu Vācijas starptautiskās ietekmes palielināšanas sastāvdaļu. Vēl citas Eiropas valstis, it īpaši Francija, starptautisko operāciju uzskatīja par iespēju mazināt bēgļu plūsmas un radikālo islāmistu ieceļošanu, u. c.
Visi šie un arī vēl citi jautājumi turpina būt aktuāli arī šodien, bet, piemēram, bēgļu un nelegālo imigrantu tēma ir kļuvusi daudzkārt svarīgāka nekā pirms divdesmit gadiem. Tāpēc nav pārsteigums, ka pat daudzi tie Eiropas politiķi, kuri vēl pirms nedaudz vairāk nekā pusgada pauda prieku par Džo Baidena kļūšanu par ASV prezidentu, šobrīd neslēpj savu sašutumu un neapmierinātību ar Vašingtonas rīcību. Francijas prese, piemēram, atklāti salīdzina ASV darbības Afganistānā ar britu rīcību pie Denkērkas Otrā pasaules kara laikā, bet britu parlamentā skan viedoklis, ka Vašingtonas dēļ Londonai draud iespēja noslīdēt uz ģeopolitikas zemākajām līgām. Šajos un citos gadījumos galvenais pārmetums skan – ASV aiziet no Afganistānas, ne tikai pilnībā nerēķinoties ar sabiedroto interesēm, bet vēl radot viņiem papildu problēmas.
Tā eiropiešiem jau nākas uzņemties morālo līdzatbildību par ASV politikas Afganistānā krahu, bet bēgļu straumes, kopā ar kurām Eiropā nešaubīgi ieradīsies arī radikālie islāmisti, rada papildu riskus kā drošībai, tā ievērojami palielina dažādu stingrās līnijas piekritēju iespējas nākt pie varas drīzā nākotnē. Tieši tāpat jau vēršas plašumā nebūt ne mazie antiamerikāniskie noskaņojumi, eiropiešiem secinot, ka Džo Baidena administrācija ir izrādījusies pat neprognozējamāka nekā viņa priekšteča Donalda Trampa administrācija.
Viss iepriekš minētais var liecināt, ka apvienotās Eiropas pārmērīgā atkarība no ASV drošības ziņā vienā nepavisam ne jaukā dienā var izrādīties Eiropai fatāla un ka eiropiešiem ir nepieciešami kā minimums savi, arī bez ASV līdzdalības pilnvērtīgi un funkcionēt spējīgi starptautiskās drošības spēki, bet ilgākā laika posmā, iespējams, pat sava Eiropas armija. Tajā pašā laikā nav skaidrs, vai kā apvienotā Eiropa, tā nacionālās valstis ir gatavas spert reālus soļus šajos virzienos, vai arī tiks gaidīta nākamā Afganistāna.